Valežs

Krustnagliņas Garšvielas radīja milzīgu ietekmi uz mūsu dzīvi, un simtgadu laikā spēlēja svarīgu lomu daudzu valstu ekonomikas attīstībā. Eksotiskās un aromātiskās garšvielas ļauj mums baudīt garšīgu ēdienu, tās ir tautas medicīnas un mūsdienīgo medicīnas preparātu obligātie komponentu līdzekļi, piepilda mūsu mājas ar patīkamu smaržu, atdzīvina mūsu runu ar tādām izteiksmēm, kā „lūk, tajā ir visa sāls” vai „sadot piparus”. Garšvielu tirdzniecība ienesa romantiku un dramatismu vēsturē kopā ar kuģu kapteiņu un ceļotāju piedzīvojumiem, kas devās šīs gaidītās un dārgās ieguves meklējumos.

Garšvielu tirdzniecība

Jau pirms 3500 gadiem pirms mūsu ēras senie ēģiptieši lietoja garšvielas uzturam, pielietoja tās kosmētisko zāļu izgatavošanai un mirušo balzamēšanai. Ēģiptieši ticēja, ka dvēsele atgriežas mirušā ķermenī, un tāpēc faraonu, viņu sievu un aristokrātu ķermeņus mumificēja un apbedīja kopā ar visām viņu bagātībām, tai skaitā garšvielām. Bībelē ir minēts par to, ka Sābas ķēniņiene atbrauca no savas dzimtās valsts, Etiopijas, pie ķēniņa Zālamana uz Jeruzalemi. Par savām nesaskaitāmām bagātībām Zālamanam bija jāpateicas „tirgotāju tirdzniecībai”, viņu dārgumu skaitā ietilpa garšvielas: „Un visi ķēniņi uz zemes vēlējās ieraudzīt Zālamanu.. un viņi pienesa tam.. gan ieročus, gan garšvielas” (3. Ķēniņu 10:24-25).

Garšvielu tirdzniecība Turcijā

Jāzepa, „krāsainā apģērba”, īpašnieka vēsture arī ir saistīta ar garšvielu tirdzniecību. Skaudīgie brāļi nolēma nogalināt viņu, taču ieraudzīja, ka „iet no Gileadas izmailiešu karavāna, viņu kamieļi nesa stiraksu, balzamu un vīraku: viņi iet aizvest to uz Ēģipti”. Brāļi pārdeva Jāzepu par divdesmit sudraba grašiem un atgriezās pie sava tēva Jēkaba, ar Jāzepa asiņaino apģērbu. Jēkabs bija bēdu sagrauzts. Bet Jāzepu nopirka „faraonu galminieku”, un viņš galu galā kļuva par augsta ranga galminieku. Pateicoties viņa prasmei paskaidrot faraona sapņus, valsts bija glābta no bada. Vēlāk Jāzeps izrēķinājās ar viņu nepazinušiem brāļiem, pārdodot viņiem maizi. Brāļi atveda viņam dāvanā „balzamu, nedaudz medus, strikasu un vīraku, pistācijas un mandeles”.

Garšvielas ir sastopamas ikkatrā Ēģiptes tirdziņā Garšvielu tirdzniecība, kuru, vismaz, piecus gadu tūkstošus veica tikai arābi, izplatījās no Tuvajiem Austrumiem pa visu Austrumu Vidusjūras teritoriju un Eiropu. Ēzeļu un kamieļu karavānas, kas ved dārgu kravu – kanēli, kasiju, kardamonu, ingveru, kurkumu, smaržvielas un dārglietas, gāja pa ārkārtīgi bīstamiem ceļiem. Viņu ceļš varēja sākties Ķīnā, Indonēzijā, Indijā vai Ceilonā (tagad – Šrilanka). Bieži vien Ķīnas uzņēmīgie tirgotāji devās jūrā pie Garšvielu salām (tagad – Maluku, salu grupa Indonēzijā), un pēc tam veda savu garšvielu un smaržvielu kravu uz Indijas vai Šrilankas piekrasti, kur pārdeva tālāk arābu tirgotājiem. Arābi centās turēt slepenībā gan viņu piegāžu avotu, gan sauszemes maršrutus uz vietām, kas ir bagātas ar garšvielām. Klasiskais maršruts šķērso Indas upi, gāja caur Pešavāru, kalnu pāreju Hiberu, Afganistānas un Irānas teritorijā, un pēc tam pagriezās uz dienvidiem, Babilonas pilsētu uz Eifratas upes. No turienes veda garšvielas uz vienu no pilsētām, kas tajā laikā sasniedza vislielāko uzplaukumu. Feniķieši, slavenie jūras braucēji un tirgotāji, iedzīvojās ar ienesīgo garšvielu tirdzniecību. Feniķiešu pilsēta Tīrs bija liels garšvielu izplatīšanas centrs, no kurienes tos 1200. - 1800. gados p. m. ē. izvadāja pa visu Vidusjūru.

«Japāņu kanēlis» — kasija

Kad varas centrs pārvietojās no Ēģiptes uz Babilonu un Asīriju, arābi noturēja savās rokās garšvielu piegādes no Austrumiem, un tā turpinājās visā grieķu un romiešu kultūru attīstības periodā. Arābu leģendas par to, no kurienes tiek ņemtas garšvielas, skanēja iespaidīgi un ticami: viņi stāstīja par to, ka kanēli atved no ielejām, kas mudž ar čūskām, bet kasiju – no nedziļu ezeru krastiem, kurus apsargā nikni un milzīgi putni, kuri ligzdo augstās kaļķu klintīs.

Maiss pilns ar žāvētu sarkano čili Pēc arābu vārdiem, viņi novāca kasiju, kad šīs ligzdas krita no klintīm.

Romieši plaši lietoja garšvielas, un pieprasījums izraisīja meklēšanas ceļa nepieciešamību uz Indiju, kas būtu par arābu monopola beigām attiecībā pret garšvielu tirdzniecību. Zināšanas par laika parādībām, jūras straumēm un musoniem veicināja to, ka drīz vien romiešu kuģi piekrauti ar dārgām garšvielām, jau veica jūras braucienus uz Aleksandriju, galveno romiešu ostu, Ēģiptē. Romieši bija atzīti gardēži un greznības cienītāji: viņi lietoja uzturā un izkarināja zāļu saišķīšus mājokļos, izmantoja eļļas no garšvielām peldēšanai un uguns uzturēšanai eļļas lampiņās. Visur, kur radās romiešu leģioni, tika ieviestas uzturā garšvielas un zāles – tādējādi garšvielas pirmo reizi radās Ziemeļeiropā. Romas impērijas krišana V gs. un viduslaiku sākums iezīmēja kultūras pagrimumu, tai skaitā arī zināšanas par garšvielām.

Pravietis Muhameds, islāma dibinātājs, apprecējās ar garšvielu tirgotāja bagāto atraitni. Misionāru dedzība viņa ticības izplatīšanā visā Austrumu teritorijā bija nesaraujami saistīta ar garšvielu tirdzniecību. Kamēr Rietumeiropa snauda, Austrumos ātri izvērsās šī ienesīgā lieta. Bruņinieki-krustneši, sākot ar mūsu ēras 1000. gadu, un triju nākamo gadsimtu laikā atnesa no Austrumiem garšvielu novērtēšanas prasmi. Kristiešu un musulmaņu cīņā par virskundzību tirdzniecībā, Venēcija un Dženova kļūst par tirdzniecības centriem; kuģi, kas devās jūrā uz Svēto zemi ar krustnešiem, atgriežas ar garšvielu, zīda un dārgakmeņu kravu. Tā dēļ, ka garšvielas bija reta prece, tās bija sudraba un zelta vērtas, un drīz vien tirdzniecība atkal sāka uzplaukt.

"Piparu ražas savākšana", ilustrācija no grāmas "Marko Polo piedzīvojumi" Marko Polo dzimis 1256. gadā, dārglietu tirgotāju ģimenē, kas bija savaldzināta ar Austrumu brīnumiem. Viņi ceļoja līdz pašai Ķīnai, apstājoties pie imperatora- mongoļa, un šī ceļojuma laikā, kas turpinājās divdesmit četrus gadus, Marko apbrauca visu Ķīnu, Āziju un Indiju. Par to viņš pastāstīja grāmatā „Marka Polo piedzīvojumi”, kas ir uzrakstīta uz pergamenta gabaliņiem, ieslodzījuma laikā pēc Venēcijas un Dženovas jūras kaujas. Grāmatā Marko Polo piemin to, ka klejojumu laikā redzēja, kā aug garšvielas; viņš izkliedēja briesmīgas leģendas un baumas, kuras agrāk izplatīja arābu tirgotāji. Ceļotājs minēja Javas poētiskos aprakstus: „...Sala bija pārpilna ar bagātībām. Pipari, muskatrieksti.. krustnagliņas un visas citas vērtīgās garšvielas un ārstnieciskie augi – lūk, šīs salas augļi, pateicoties tiem salu apmeklē tik daudz kuģu, kas ir piekrauti ar precēm, un atnes milzīgu peļņu īpašniekiem”. Viņa grāmata iedvesmoja nākamās jūras braucēju un ceļotāju paaudzes, kas tiecās sakrāt bagātības un padarīt slavenu savu vārdu.

Garšvielu bode centrālajā tirgū Agadira, Marokko Lielo atklājumu laikmeta rītausmā (kopš m. ē. 1400. gada) turpinājās garšvielu episkā vēsture. Eiropiešu jūras braucēji kaislīgi sapņoja atrast vislabāko jūras ceļu uz Indiju un uz Austrumu valstīm. Vasko da Gama, portugāļu ceļotājs, pirmais atklāja ceļu uz Indiju pa jūru, apbraucot Labās Cerības ragu, kas atrodas Āfrikas pašos dienvidos. Viņam nebija draudzīgas uzņemšanas, taču viņš prata piekraut kuģus ar muskatriekstiem, krustnagliņām, kanēli, ingveru un pipariem. 1499. gadā viņu satika dzimtenē kā varoni, un, kas ir vissvarīgākais, viņš atveda no Kalkutas valdniekiem vēstuli, kurā viņi piekrita kļūt par portugāliešu tirdzniecības partneriem.

«Kā tikko jūs atnesāt garšvielas pie sevīm mājās, tās paliks uz mūžu. Sievietes nekad neizmet garšvielas. Ēģiptiešus apbedī ar viņu garšvielām. Es zinu, kuras es paņemšu sev līdzi»
Emma Bombeka

Garšvielu galvaspilsētas loma, kuru agrāk augstu vērtēja Venēcija, pārgāja pie Lisabonas. Taču vispirms Kristofors Kolumbs izvēlējas jaunu maršrutu ceļojumiem uz Austrumiem: viņš peldēja uz Rietumiem. 1492. gadā, pēc viņa priekšstatiem, viņš sasniedza Japānas krastus, taču patiesībā viņš atklāja Sansalvadoru (tagad – Votlinga salu), viena no salām Bahamu, Haiti un Kubas tuvumā. Kolumbs atklāja Jauno Pasauli un kļuva par pirmo Rietumu iedzīvotāju, kas uzzināja čili ugunīgo garšu. Dodoties otrajā jūras braucienā, Kolumbs atstāja Spāniju pusotra tūkstoša cilvēku pavadībā, lai nostiprinātu spāņu kundzību Jaunajā Pasaulē, kur viņš cerēja atrast zeltu un austrumu garšvielas. Taču tā vietā atrada smaržīgos Jamaikas piparus un vaniļu, bet no Dienvidamerikas izveda uz Eiropu kartupeļus, kakao augļus, kukurūzu, zemesriekstus un tītarus.

Portugāļi pieļāva nepatīkamu kļūdu, algojot holandiešu tirgotājus tirdzniecībai Eiropā, un uzticēja viņiem jūras braucienu uz Garšvielu salām, lai savāktu krustnagliņas, muskatriekstus un kardamonu. Pēc portugāļu nedalītās kundzības simtgades, holandieši atspieda viņus atpakaļ. Holandes Ostindijas kompānija tika nodibināta 1602. gadā, kā atbilde Britānijas Ostindijas kompānijas izveidošanai, kas 1600. gadā saņēma rakstu no karalienes Elizabetes I. Tajā pašā laikā sers Frānsiss Dreiks veica jūras braucienu apkārt zemeslodei, izvadot savu kuģi „Zelta dambriedis” caur Magelāna šaurumu un Kluso okeānu uz Garšvielu salām. Šīs salas piesaistīja visas Eiropas uzmanību, katra tauta centās iegūt monopolu uz garšvielu tirdzniecību, kas, kā zināms, bija par neizmērojamo bagātību avotu. Holandieši atrisināja šo problēmu savā veidā: ieviesa muskatriekstu un krustnagliņu audzēšanas ierobežojumus Ambona un Bandas salās (Moluku salas). Taču viņu piepūles nonicināja franču misionārs Pjērs Puavrs, kas atklāja šo augu veidus tuvākajā salā, uz kurieni putni aiznesa sēklas, un pārveda tās uz Maurīciju. Krustnagliņas sāka audzēt Zanzibārā, kura līdz šim laikam ir vislielākā šīs garšvielas ražotājvalsts, bet muskatriekstus – Grenādā, Vestindijas salā – to vēl dēvē par Muskatrieksta salu. Apmēram tajā pašā laikā briti veica eksperimentus muskatriekstu un krustnagliņu audzēšanā Pinangā; vēlāk sāka kultivēt garšvielas Singapūrā, pēc sera Stemforda Raflza pavēles, kas bija Ostindijas kompānijas slavens pārstāvis un Singapūras dibinātājs.

Karaliskās garneles, piesātinātas ar trīs veida pipariem un jūras sāli Starp britiem un holandiešiem iedegās sīva un asiņaina cīņa, kas turpinājās gandrīz divus simtus gadu. Konflikts tika atrisināts, kad Britānija piesavinājās Indiju un Ceilonu, bet Holande atdeva Javu un Sumatru, kuras palika tās jurisdikcijā līdz Otrajam pasaules karam. Tajā laikā garšvielas kļuva par daudz izplatītāku un lētāku preci, nekā agrāk.

XVIII gadsimta beigas izveda uz cīņas arēnu par garšvielām vēl vienu valsti – Amerikas Savienotās Valstis. Kliperi no Jaunās Anglijas veiksmīgi sameklēja salas, no kurām atveda piparus. Īstenojot tirdzniecību un apmaiņu, kliperi atgriezās Seilemā, Masačūsetsas štatā, ar kravas telpām, kuras bija pilnas ar vislabākajiem Sumatras pipariem. Seilema kļuva par piparu tirdzniecības centru. Potenciālā peļņa šeit sasniedza 700%, kliperu īpašnieki pārvērtās par pirmajiem miljonāriem. Taču tādi ceļojumi gadījās neparasti: jūras brauciens varēja ieilgt uz diviem-trim gadiem, pirātu vai vietējo iedzīvotāju uzbrukšanas risks bija ārkārtīgi liels, ne mazākus draudus radīja vētras un aukstas dienvidu jūrās.

Šodien ir grūti iedomāties ka puskilograms
ingvera maksāja tik pat cik viena aita


Šodien mēs uztveram eksotisko garšvielu izplatību un pieejamību, kā pašu par sevi saprotamu. Mums ir grūti iedomāties, ka kardamona riekšavas vērtība bija vienāda ar vidējo gada izpeļņu, ka vergus pārdeva par dažām piparu graudiņu riekšavām, bet par kaltētā muskatrieksta „ziediņu” mārciņu varēja nopirkt trīs aitas un govi, ka ingvera mārciņa maksāja tikpat, cik aita. Ostas krāvējus Londonā piespieda aizšūt kabatas, neļāva viņiem nozagt nevienu pipara graudiņu.

Mūsdienīgā starptautiskā tirdzniecība radīja visas pasaules produktu tirgu.

Pašlaik par garšvielu pamattirgiem tiek uzskatītas Londona, Roterdama, Hamburga, Singapūra un Ņujorka. Pirms ievietot milzīgajās noliktavās glabāšanai, garšvielas apskata, un pēc tam pārdod vai nosūta apstrādei un iepakošanai. Garšvielu tirdzniecība atnes miljonus dolārus gadā: pirmo vietu, kurām ir vislielākais pieprasījums garšvielu sarakstā, ieņem melnie pipari, pēc tam seko čili un kardamons. Vislielākās garšvielu ražotājvalstis ir Indija, Indonēzija, Brazīlija un Malaizija. Tas ir viens no vissvarīgākajiem ieņēmumu posteņiem šo valstu ekonomikā. Tagad mēs jau nevaram apieties bez garšvielām: tās piešķir garšu ikdienas ēdieniem, ienes savu aromātu mūsu dzīvē. Impērijas uzvarēja un zaudēja vēsturiskajās kaujās, lai mūsu virtuvēs uz plauktiem dižotos dažādas garšvielas.

Šīs būdiņas aromāti, pilsētā Surabai, Indonēzija, nevar atstāt nevienu tā apmeklētāju vienaldzīgu